Vai zini kaut ko par krietno kareivi Šveiku? Vai viesojoties Prāgā gribētu aiziet uz kādu vecu autentisku čehu krodziņu?
Aizpagājšnedēļ man sanāca dažas dienas pabūt Prāgā komandējumā un apmesties viesnīcā, kas iekārtota mājā, kurā kādreiz esot strādājis Kafka. Tam gan nav nekāda sakara ar šo ierakstu. Vispār Kafka man asociējas vienīgi ar Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu.
Biju Prāgā necaurbraucot pirmo reizi. Dēļ saspringtā darba grafika gaismā Prāgu sanāca redzēt mazāk kā divas stundas, lai pafotografētu. Un vēl divus vakarus tumsā, lai nedaudz iekostu divos dažādos, vecos Prāgas krodziņos. Viens bija samērā nepatīkams Šveika krodziņš „U Kalicha”, bet otrs autentiski viesmīlīgs un vienmērīgi piebāzts ar vietējiem un tūristiem „U Fleku”. Otrajam nav sakara ar Šveiku, toties alus un atmosfēra iespārda.
Nostaļģija par Šveiku un krodziņa izvēle.
Man kopš bērnības patikusi Hašeka grāmata par Šveiku. Gribētos kaut kad to pārlasīt, lai izbaudītu grāmatas mierīgo plūdumu un tos jokus, kurus bērnībā nesapratu. Kāds varētu apstiprināt, vai nesen latviski izdotais variants tiešām esot labākā tulkojumā un bez izgriezumiem, atšķirībā no Šveika, kas izdots padomju laikā?
Iespaidojos arī no telefonsarunas ar vecākiem, kuri Prāgas sakarā tūlīt pieminēja Šveika krodziņu. Ar gūgli atradu labu aprakstu impro lapā par Šveika krodziņiem Čehijas galvaspilsētā. Izlasīju par krodziņu „Švejk”, kas esot pajauns, mākslīgi novecināts un piebāzts ar Šveika simboliku un „U Kalicha”, kas ir autentisks krodziņš no Hašeka laikiem un grāmatā aprakstīts kā Šveika piemājas iemīļotais krodziņš. Tas pats, kurā mušas bija aptaisījušas Franča Jozefa bildi.
Tā kā esmu par 100% autentisku mantu izlēmu par labu „U Kalicha” (Na Bojišti 12-14)!
Kordziņā „U Kalicha”
Ienācu krodziņā ap 19:00 (20:00 pēc Latvijas laika un pusdienas neesmu dabūjis). Pirmais instinkts ienākot zālē bija griezties apkārt un iet projām. Liela patumša, nolietota zāle ar kādiem 30 galdiņiem. Pilnīgi tukša izņemot mani un četrus patumšus, nolietotus oficiantus. Oficiants ierādīja man vietu kaut kur zāles vidū. Vispār man krīt uz nerviem, ka man ierāda vietu. Ja tas notiek lielā un supertukšā vietā, tas, protams, ir papildus līmenis.
No kurienes esat? Nomainu automātisko „kas tev par daļu” reakciju uz režīmu „nest Latvijas vārdu pasaulē” un smaidu – no Latvijas. Izrādās, šoreiz ir gan daļa, jo oficiants sameklē lapeli ar ēdienkarti latviešu valodā un iesaka pašu dārgāko – kaut kādu puskilo liellopa cisku uz ko es sameloju – I am not hungry, un pasūtu stipri mazāku steiku. Tālāk pārdošanas taktika tūristu stilā turpinās. Piepeld oficiante ar Becherovkas un Slivovicas pudelēm un piedāvā šotiņu tradicionālā Čehu dzēriena. Pasūtītais alus izrādās tumšs un garšīgs, pārsteigums – litrīgā kausā, kas nav pārāk ērti dzeršanai, un nu jau tik drīz nekur vairs neaiziešu. Pēc autogrāfiem uz sienas latviešu (Rīgas satiksme) un krievu (parnji iz pitjera) izpildījumā, radās iespaids, ka šo vietu ļoti iecienījuši tūristi no Austrumeiropas. Nākošie pēc manis ieradās vēl divi latvieši, pārītis ap gadiem 50, ar oficiantu mēģina sazināties lauzītā angļu, krievu valodā un čehu valodā ar vārdnīcas palīdzību, filmē, fotografējas un vispār uzvedas kā Japāņu tūristi. Man prieks par viņiem, tāpēc cenšos izskatīties pēc naturāla čeha, lai nebojātu viņiem romantiku. Vēlāk uzradās pārītis austrumvāciešu, divi jautri sadzērušies pārīši, kas varēja būt pusmūža igauņi, pāris vietējie un trīs tumsnēji vīrieši, kas arī atgādina vietējos, bet uz oficiantes jautājumu atbild – „no kurienes, no kurienes, tu nemaz nezini kur tas ir, no kurienes mēs esam! Mēs esam no solnečnij gorod Jerevan!” un saņem ēdienkarti angļu valodā.
Krodziņa atmosfēru papildina sirms onkulis Šveika armijas uzsvārcī un cepurē, kas staigā ap galdiņiem un skaļi spēlē akordeonu.
Oficianti konstanti turpināja visiem piedāvāt becherovku vai sļivovicu un dārgāko no ēdienkartes, kā arī nopirkt suvenīrus – Šveika cepures, dvieļus un vēl nezin ko. Gaļa bija saldēta un sildīta. Rēķins lielāks nekā gaidīts. Kredītkartes tiek pieņemtas, bet tikai ne mani MasterCard vai Visa electron. Nevienu no savām fancy izejamajām kredītkartēm nebiju paņēmis līdzi, tāpēc sagrabināju cik bija skaidrā naudā un nedamaksāju 5 kronas (apmēram 12 santīmi). Par ko biju ļoti apmierināts, jo jutos pelnījis dzeramnaudu. Kaut arī oficiants mācēja latviski pateikt „paldies”, man tur nepatika un jums arī neiesaku.
TirpAdvisor lapā lielākā daļa pēdējo atsauksmju sakrīt ar maniem iespaidiem. Nesajutos, kā gaidīts viesis, bet gan tāds apkāšams tūrists.
Krodziņā „U Fleku”
Šo vietu likās pagrūti atrast, ilgi klaiņoju pa šaurajām, sazarotajām ieliņām, veselas četras reizes pagriežoties pa kreisi, kamēr nonācu Kremencova 11. Vienkāršs bet patīkams iekārtojums, vairākas lielas, samērā gaišas, garas telpas ar balsinātām velvēm, gari koka galdi un vienkārši gari soli. Pie viena tāda garā sola jau sēž kādi 30 mani kolēģi no dažnedažādām Eiropas valstīm. Tikko apsēžos pie galda, manā priekšā kā uz burvju mājiena parādās 0.5 kauss tumšā alus un šotiņš Bečerovkas. Zāli ik pa brīdim apstaigā oficiants ar lielu paplāti kādiem padsmit aliem un bez liekas runāšanas visiem apmaina tukšos kausus. Uzreiz var redzēt, ka viņu bizness ir pārdot alu! Pieejama ir tikai viena alus šķirne, ko brūvē šeit uz vietas jau vairākus gadsimtus un nekādu jautājumu. Šī esot vecākā alus darītava Prāgā. Alus ir tumšs, tumīgs un mānīgi maigs. Garšīgs, maita! Oficianti neveikli ievelk rēķinā pa strīpiņai par katru izdzerto alu un pirms mēs dodamies projām vienkārši pajautā cik kurš no mums 30 ir izdēris, mēģinot savilkt to ar svītriņām uz papīra.
Aizvēsturisks sirms onka ar akordeonu spēlē kautkādus šlāgerus, par prieku raibai publikai, kur ir dažāda vecuma vietējie un īpaši atraktīvs galdiņš ar itāļu pensionāriem, kas aizrautīgi dzied līdzi, smejas un lieliski pavada laiku. Laikam lielākas, pensijas…
Kaut arī uzrāvos uz gaļu ar četrām milzīgām baltmaizes šķēlēm (tradicionālie knēdeļi), un alu bija jādzer ar mēru lai nesabojāto savu nākošā rīta prezentāciju, šī vieta man ļoti patika. Noteikti tur atgriezīšos, un iesaku arī tev!
Tripadvisor gan ir miksēti komentāri starp pilnīgu ekstāzi un brīdinājumiem par tūristu čakarēšanu, bet pat ar 10% uzcenojumu par apkalpošanu šī vieta ir daudz lētāka un foršāka nekā „U Kulicha”.
Prāga atstāja lielisku iespaidu, nedaudz atgādina Rīgu ar Jūgendstilu un šaurām vecpilsētas ieliņām, tikai lielāka, nelīdzenāka, dzīvāka, ar lielākām izklaides iespējām un gandrīz tik pat simpātiskām meitenēm un ļoti gardu alu. Iespējams tas ir kaut kā saistīts…
